Kas ir Lāčplēša diena?
Lāčplēša Diena ir ikgadēja Latvijas piemiņas diena, ko atzīmē 11. novembrī. Ar to tiek godināti Latvijas un sabiedroto karavīri, kuri Latvijas Brīvības cīņās (1918-1920) cīnījās par Latvijas brīvību, īpaši atzīmējot uzvaru pār Pāvela Bermonta-Avalova vadīto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju Rīgā 1919. gada 11. novembrī.
Diena nosaukta leģendārā latviešu varoņa un Andreja Pumpura latviešu nacionālās eposa “Lāčplēsis” galvenā varoņa Lāčplēša vārdā. Lāčplēsis ir drosmes, drosmes un patriotisma simbols, kas iemieso latviešu garu, kas cīnās par savu neatkarību.
Lāčplēša Dienā visā valstī notiek dažādi pasākumi un aktivitātes, tostarp militārās parādes, koncerti, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa Rīgā un citām piemiņas zīmēm, kas veltītas kritušajiem karavīriem. Arī pie šīm piemiņas zīmēm un Rīgas pils mūriem vakarā cilvēki iededz svecītes, radot piemiņas un pateicības gaisotni tiem, kas cīnījās par Latvijas brīvību.
Lāčplēša Diena ir nozīmīgs notikums Latvijas kultūras kalendārā un kalpo, lai atgādinātu pilsoņiem par upuriem, kas veikti savas valsts neatkarības labā, vairojot nacionālās vienotības un lepnuma sajūtu.
Kāpēc mēs svinām Lāčplēša dienu
1918. gada 18. novembrī tika nodibināta Latvijas valsts. Taču tās pastāvēšanu jau no pirmajām dienām apdraudēja gan Sarkanā armija, gan vācu karavīru un krievu baltgvardu militārie spēki. Neviens no tiem nevēlējās redzēt Latviju kā neatkarīgu un brīvu valsti.
Pēc 1919. gada jūnija Cēsu kaujām, kurās vācu karaspēks cieta sakāvi, 3. jūlijā tika noslēgts Strazdumuižas pamiera līgums. Saskaņā ar to vācu armijas daļām visdrīzākajā laikā bija jāatstāj Latvija. Taču vācu ģenerēalis Rīdigers Fon Der Golcs gribēja saglabāt vācu kundzību Baltijā. Viņš bija nolēmis doties karagājienā uz Krieviju, lai gāztu padomju varu, bet pēc tam viņam bija tālejošs plāns atjaunot monarhiju arī Vācijā. Lai to realizētu bija jānostiprina vācu varas pozīcijas Baltijā. Golcs negatavojās izvest vācu karaspēku no Latvijas, bet to pastiprināja un pārorganizēja saņemot papildspēkus no Vācijas.
Lai neizraisītu Antantes valstu pretdarbību, Golcs izplānoja viltīgu taktiku kā nomaskēt vācu armijas iesaisti uzbrukumā Rīgai. Tika paziņots, ka Kurzemē un Lietuvā formējas jauna Rietumkrievijas armija, kas dosies cīnā pret padomju Krieviju. Vācu karapulki, kas atradās Latvijā iestājās šajā krievu baltgvardu armijā. Jaunizveidoto vienību virspavēlniecību formāli uzņēmās bijušās cara armijas virsnieks Pāvels Bermonts. Taču faktiskās vadība līdz septembra beigām vēl atradās ģenerāļa Golca rokās.
Aktīvi vervējot vācu karavīrus un bijušās cariskās Krievijas armijas karagūstekņus Vācijā, tika izveidota armija, kuras lielāko daļu sastādīja vācieši. Latvijas armijas štāba operatīvā daļa reālos bermontiešu spēku rēķināja līdz pat 17 tūkstošiem cilvēku. Rietumkrievijas armijas uzbrukuma sākumā 8. oktobrī bermontiešiem bija liels skaitliskais un militārtehniskais pārsvars.
1919. gada 6. oktobrī Bermonts izdeva pavēli par uzbrukumu Rīgai. Uzbrukums sākās 8. oktobra rītausmā. Apvienotās vācu baltgvardu armijas trīs grupējumi caur Jūrmalu, Olaini un Ķekavu strauji lauzās uz Latvijas galvaspilsētu. Milzīgo vācu pulku priekšā nācās atstāt Ķekavu un Jūrmalu, ejot izmisīgos pretuzbrukumos. Bermontiešus izdevās apturēt Rāmavas, Ziepniekkalna un Babītes apkārtnē, taču tas nebija uz ilgu laiku. Spēki bija nevienlīdzīgi. Ienaidnieka armijas triecieni iespieda latviešu karavīrus atkāpties pāri Daugavai un 10. oktobrī Rīgas un visas Latvijas liktenis, kā toreiz rakstīja, bija mata galā.
Pēc niknām cīņām, naktī no 9. uz 10. oktobri, Latvijas armija atstāja Pārdaugavu un nostiprinājās Daugavas labajā krastā no Rīgas līdz Ogrei. Latvijas armijai ar divu igauņu bruņuvilcienu palīdzību apmēram 500 karavīriem un virsniekiem, kuri nebija padevušies panikai, pie trim Rīgas tiltiem izdevās apturēt ienaidnieku. Tas bija pirmais nozīmīgais, kas deva cerības, ka viss vēl nav zaudēts.
Drīz pēc tam sākās latviešu nacionālais pacēlums. Tūkstošiem brīvprātīgo atsaucās uz Latvijas pagaidu valdības aicinājumu steigties palīgā Tēvzemei. Visas nesaskaņas tsrap tautiešiem tika aizmirstas. Nedēļas laikā radās spēcīga aizsardzības armija. Tā apvienoja dažādu paaudžu un politisko uzskatu cilvēkus. Ierakumos pieredzēušiem brīvības cīnītājiem bija vīri, kas vēl nesen karoja zem sarkanā karoga padomju Latvijas armijā. Tagad visus vienoja savas tautas un dzimtenes aizstāvēšana pret tās ienaidniekiem.
Latvijas Armija nostiprinājās. Valsts aizstāvji atguva ticību saviem spēkiem. 14. oktobrī tika panākta vienošanās par sabiedroto lielvalstu flotes atbalstu. Anglija un Francija nolēma palīdzēt brīdī, kad pāriecinājās, ka Latvijas armija ir spējīga sekmīgi turpināt aizstāvēšanos. Sabiedroto karakuģi izbrauca no Daugavas un nostājās pretim Daugavas ietekai jūrā.
15. oktobra rītā pa Dzelzs tiltu uz Pārdaugavu uzbrukumā devās aptuveni simt brīvprātīgo. Viņu uzdevums bija novērst pretinieku uzmanību no galvenā uzbrukuma virziena – Daugavgrīvas. Bija skaidrs, ka pretinieks novirzīs spēcīgu uguni uz uzbrukuma avangardu. No rīta soļodami pa Rīgas ielām, lai dotos triecienā cauri pilsētai uz Daugavmalu, karavīri dziedāja Divdūjiņas. Viņi nojauta, ka mājās vairs neatgriezīsies. Ceļš pāri Daugavai bija ceļš uz nemirstību.
15. oktobrī sākās Latviešu karaspēka uzbrukums, kuru atbalstīja Lielbritānijas un Francijas karakuģu artilērija. Pārceļot pāri Daugavai desantu, vajadzēja atgūt Bolderāju, lai vēlāk no turienes varētu turpināt uzbrukumu. Ar nelieliem zaudējumiem, Latvijas armijas daļas ieņēma svarīgus, stratēģiskus objektus – Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju.
Plašāks uzbrukums Bermonta armijai sākās 1919. gada 3. novembrī. No rīta sabiedroto karakuģu artilērija atklāja spēcīgu uguni uz Bermonta armijas pozīcijām. Pret Bermontu Rīgas rajonā no Ikšķiles līdz Dubultiem cīnījās 18 latviešu bataljoni un viens eskadrons. 9. novembrī sākās kauja par Rīgu.
11. novembrī pēc niknām cīņām galvaspilsēta bija atbrīvota. Par uzvaru un ienaidnieka sakāvi iedzīvotājiem vēstīja Rīgas baznīcu zvani.
Ir pagājis vairāk kā vesels gadsmits. Nomainījušās daudzas Latvijas karavīru paaudzes, taču atmiņas par toreiz izrādīto varonību ir dzīvas. Tās atgādina mums par upuriem, kurus nesa latviešu tauta, lai gūtu tiesības dzīvot pašiem savā valstī. Tās atgādina mums par to, ka neatkarība ir vērtība, kas jāsargā. Tā ir vērtība par kuru ir jābūt gatavam atdot dzīvību, kā to darīja mūsu senči tālajā 1919. gadā.
Epizodi “Uzbrukums pāri Dzelzs tiltam” tēlnieks Kārlis Zāle vēlāk iemūžināja Brīvības pieminekļa cilnī.
Dziļi emocionāls un patriotisks piemiņas brīdis Lāčplēša Diena katru 11. novembri iekustina latviešu sirdis. Šī īpašā diena veltīta to drosmīgo un pašaizliedzīgo karavīru piemiņas godināšanai, kuri Latvijas Brīvības cīņu laikā riskēja ar savu dzīvību par Latvijas brīvību. Šo varoņu drosme un nesatricināmais gars sasaucas ar latviešiem, kas vienojas kolektīvā pateicības un piemiņas izpausmē.
Tautai pulcējoties svinēt Lāčplēša Dienu, Latviju apņem dziļa vienotības un lepnuma sajūta. Gaiss ir piepildīts ar cieņu un apbrīnu pret kritušajiem karavīriem, ģimenes, draugi un tautieši stāv plecu pie pleca, godinot dzimtenes labā veiktos upurus. Šo varoņu piemiņa, ko simbolizē leģendārais Lāčplēsis, uz visiem laikiem iespiedusies cilvēku sirdīs un prātos.
Pie Brīvības pieminekļa Rīgā un citām piemiņas zīmēm svinīgais ziedu nolikšanas akts kalpo kā smeldzīgs atgādinājums par brīvības cenu. Katru ziedu maigi noliekot, tiek čuksts klusa pateicības lūgšana, kas atspoguļo tautas mūžīgo pateicību par nestajiem upuriem.
Vakaram tuvojoties, neskaitāmu sveču mirgojošā gaisma izgaismo piemiņas vietas un Rīgas pils mūrus. Katra liesma simbolizē latviešu varoņu nezūdošo garu un tautiešu mīlestību pret viņiem. Šajā pārdomu brīdī gan lielu, gan jaunu cilvēku sirdis uzpūš lepnums un patriotisms, godinot to cilvēku drosmi, kuri cīnījās par savu tautu.
Nelaimē stājoties pretī karavīru nelokāmā uzticība dzimtenei un tautai apliecināja latviešu sīkstuma un spēka patieso būtību. Lāčplēša Diena kalpo kā spēcīgs atgādinājums par šo neticamo mantojumu un iedvesmo esošās un nākamās paaudzes atbalstīt brīvības, vienotības un patriotisma vērtības, par kurām tik varonīgi cīnījās Latvijas varoņi.